ОТРЫВОК ИЗ РАБОТЫ:
Pēc Hekhauzena A. viedokļa, motivācija ir vispārīgs process, kura laikā cilvēks pats
izvēlas savu uzvedību sakarā ar gaidītām sekām un personīgām vēlmēm. No sākuma cilvēks
uzvedību izvēlas, pēc tām pats vada to (Hekhauzen, 2003).
Vienlaicīgi jēdziens “motivācija” tiek izmantots kā faktoru (motīvu) kopums, kas ietekmē
un nosaka cilvēka uzvedību. Šajā kontekstā runa ir par cilvēka vajadzībām un interesēm, par
motīviem, mērķiem, stimuliem utt. Tā Mārtinsone K. un Mihailova S. uzskata, ka “motivācija ir
personības individuāli psiholoģisko faktoru jeb motīvu kopums, kas ierosina cilvēka aktivitāti –
noteiktu uzvedību – un piešķir tai virzību vai nosaka uzvedības mērķi” (Mārtinsone, Mihailova,
2015, 198)
Mūsdienu psiholoģijā un pedagoģijā personības gan audzināšanas, gan attīstīšanas
stratēģiju un taktiku nosaka humāna attieksme pret cilvēku. Humānas psiholoģijas centrā ir
motivācija, kura spēj garlaikošanos pārvērst aizrautīgā interesē (Kaņepēja, Lieģeniece, 2003).
Jēdziens “motivācija” (no latīņu: mōtivus — 'iekustināts') eksistē dažās nozīmēs.
Daži psihologi ar šo terminu apzīmē dinamisko procesu, kas stimulē un uztur uzvedības
aktivitāti noteiktā līmenī. Šīs iekšējais process dod cilvēkam enerģiju darboties noteiktā veidā
noteiktā laikā. Tas ne tikai ierosina, aktivizē un ievirza uzturēšanos, bet arī nosaka virzību
aktivitātei (Borns, Ruso, 2001).